LABRADORI

VĒSTURE

Labradora priekšteči ir Kanādas Ņūfaundlendas salas vietējie suņi - Sentdžonsas suņi jeb mazie ņūfaundlendi, kas bija 16. gadsimta mencu zvejnieku galvenais palīgs un draugs skarbajos apstākļos. Nav zināms, no kurienes cēlušies Sentdžonsas suņi, bet visticamāk šī senā šķirne izveidojās, dabīgi sajaucoties Eiropas ienācēju dažādiem darba suņiem. Salā pamatā iebrauca cilvēki no Anglijas, Īrijas un Portugāles. Ņūfaundlends jeb kā senāk teica lielais ņūfaundlends cēlies, sajaucot Sentdžonsas suni ar Porugāles mastifu, kuru sev līdzi jau 16. gadsimtā bija atveduši Portugāles zvejnieki. Mazākais augumā Sentdžonsas suns tika izmantots, lai no jūras palīdzētu izvilkt tīklus, pārvilktu no laivas uz laivu virves vai noķertu un pienestu zivis, kas izkritušas no tīkliem. Tam bija melns kažoks un raksturīgas baltas pazīmes - krūtis, ķepas, zods un purns. Šīs pazīmes mūsdienās bieži parādās labradoru jaukteņos un ļoti retos gadījumos tīršķirnes labradoriem uz krūtīm parādās neliels balts plankumiņš, ko mēdz saukt par medaljonu. Arī uz pēdām vai purna reizēm aug dažas baltas spalvas.

Sentdžonsas pilsētas apkārtnē pamatā dzīvoja angļi un īri, kuri augsti cienīja Sentdžonsas suņu uzticību un augstās darba spējas. Šie suņi mīlēja ūdeni, labi peldēja un nira, bija zvejnieku draugi un palīgi. 18. - 19. gadsimtā starp Ņūfaundlendu un Lielbritāniju pastāvēja aktīva kuģošana. Šajā laikā britiem, īpaši medību cienītājiem - aristokrātiem, iepatikās strādīgie, ūdeni mīlošie Sentdžonsas suņi. 19. gadsimta izdevumos mazie ņufaundlendi bieži tika aprakstīti kā vislabākie retrīveri. Lielbritānijā 19. gs. sākumā tika ievesti pirmie Sentdžonsas suņi un uzsākās labradora retrīvera šķirnes veidošana. Vienlaicīgi Ņūfaundlendā, ieviešot aitu aizsardzības programmu, Sentdžonsas suņi pamazām izzuda. Kopumā šīs šķirnes suņi Kanādā bija sastopami līdz 1980-tajiem gadiem.

Mūsdienās labradoru jaukteņiem mēdz iedzimt baltās pazīmes, kuras bija tik raksturīgas Sentdžonsas suņiem

Medību īpašību uzlabošanai no Ņūfaundlendas ievestie suņi tika krustoti ar vairāku šķirņu suņiem, piemēram, ar gordonseteriem, gludspalvainajiem retrīveriem un, iespējams, arī ar pointeriem. Ņūfaundlendas suņu ievešana Lielbritānijā turpinājās līdz 1885. gadam, kad Lielbritānijā tika ieviesti stingrie karantīnas noteikumi. Tomēr vēl 1932. vai 1933. gadā audzētāji Ņūfaundlendā atrada divus Sentdžonsas suņus - kuci un suni, kurus atveda uz Lielbritāniju.

Galvenie mūsdienu labradoru šķirnes veidotāji 19. gadsimtā bija Mālmsberi grāfi un Beklū hercogi, kas centās izveidot pīļu medībām piemērotu retrīveri. Par šķirnes ciltstēviem var saukt divus Sentdžonsas suņus - Eivonu (Beklū Eivonu) un Nedu, kurus Mālmsberi grāfs 1880-tajos gados iedeva Beklū hercogam, lai tos izmantotu šķirnes uzlabošanas programmā. Pirmos Sentdžonsas suņus uz Lielbritāniju 1820. gadā atveda Mālmsberi grāfs, lai gan šo suņu labā slava Lielbritāniju bija sasniegusi jau krietni senāk. Grāfs augstu novērtēja, kā suņi strādā kopā ar Ņūfaundlendas zvejniekiem un iznes no ūdens jebko, kas to saimniekiem bija vajadzīgs. Viņam suņi tik ļoti iepatikās, ka nevilcinoties grāfs noslēdza vienošanos ar zvejniekiem par dažu suņu iegādi un to pārvešanu uz mājām, kur tika izveidota pirmā Sentdžonsas suņu audzētava Lielbritānijā.